Rituāli ir neizbēgama lieta. Tā plaši un visaptveroši uz šo jēdzienu paskatoties, tas ir kaut kas ļoti, ļoti vajadzīgs un dabisks. Rituāli pirmatnējā sabiedrībā, rituāli dažādos laikmetu griežos dažādu tautu kultūrās, rituāli dzīvnieku pasaulē. Ir daudz dažādi rituāli ar savām nozīmēm un saviem nepieciešamības attaisnojumiem, loģiskiem (dažkārt pēc mūsu prāta ne pārāk loģiskiem) izskaidrojumiem. Šķiet, ka mūsos (cilvēciskās būtnēs) un dzīvniekos tas-vēlme piekopt rituālus- ir „ielikts” gēnos.
Man personīgi ļoti patīk dažādas senlatviešu tradīcijas un rituāli. Es uzskatu, ka katrai tautai vajadzētu ļoti kopt un saudzēt tās nerakstītās un rakstītās gudrības, ko tā ir saņēmusi mantojumā no saviem senčiem, tāpēc es ļoti cienu tos cilvēkus, kas ir ar šo procesu saistījuši savu dzīvi, viņi viennozīmīgi pilda svarīgu misiju, un par to viņiem arī liela pateicība no manas puses. Šoreiz es gan vēlējos parunāt (žargonā runājot-„pabazaritj”) par mazajiem, individuālajiem, nestandarta rituāliem jebšu kā man te ļoti gribētos atļauties tos dēvēt-par „fiškām”. Par mūsu katra personīgajām „fiškām”. Un nezinu kā jūs, bet es pēdējā laikā tās novēroju daudz un dažādas gan savā, gan man pazīstamu cilvēku ikdienā.
Man piemēram kaimiņos (laukos) dzīvo viens vīrs, kas joprojām savu iknedēļas grafiku ļoti stingri plāno, pieturoties pie Kolhozu laika standartiem. Nu teiksim, vasarā viņš rīko tādas kārtīgas siena talkas. Katru rītu plkst. 7os visi tiekas siena laukā, tieši 12os un ne minūti vēlāk ir pusdienu pārtraukums (un pat tad, kad ir palicis viens nepilns siena vāls, ko sakraut traktora piekabē un atvest uz mājām, šis vīrs nelauzīs savu ciešo pārliecību, ka visam jārit pēc grafika). Darbs tiek beigts 17os un atkal jau ne minūti vēlāk. Taču šim vīram ir zināma arī tā patiesība, ka svētdienās strādāt nedrīkst, tāpēc viņš katru svētdienu (nepārspīlēju! tiešām katru!) plkst. 9os no rīta ar velosipēdu parasti devās pie kāda drauga uz iksvētdienas „pasidelku”. Un tā zināmu laika periodu, līdz, diemžēl, šis draugs (lai vieglas viņam smiltis) aizdevās uz citu sauli. Un vēl šis pats vīrs mūsu pusē ir ļoti izteikts „pavasara nesējs”. Proti, jau parasti februārī katru gadu viņš staigā pa āru, lai apdarītu savus ikdienas darbus, siltā „pufaikā”, garos gumijas zābakos un tādās kārtīgi izteiksmīgās „bumbierenēs”, no kurām stīdz ārā kaili kāju stilbi. Un, lai arī cik dīvaini man tagad tas pašai skan te to rakstot, šī mūsu pusē ir jau pilnīgi normāla, pasšaprotama parādība-Grišam jau sācies pavasaris, un drīz jau mēs dzirdēsim atlidojam pirmos gājputnus. Tā kā pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks, Grišu līdz ar to es arī ļoti cienu. :)
Vēl es ļoti cienu vecāka gada gājuma cilvēkus. Viņos ir uzkrāta tāda dzīves gudrība, ka es vienkārši nespēju nerespektēt šos cilvēkus. Šad tad no rītiem, ejot uz darbu, ceļā uz trolejbusa pieturu es sastopu kādu jau gados esošu kalsnu, briļļainu vīru, ar nedaudz ieliektu muguru, ļoti vienkārši ģērbtu. Viņš parasti no rītiem kopā ar savu mazo drebulīgo sunīti (viņa ārienē saskatu kaut ko no čivavām), kurš tiek nests uz rokām, iet uz tuvāko Narvesen kiosku, lai nopirktu rīta avīzi. Un es nezinu, ko tieši viņi (pareizāk sakot- vecais vīrs) apspriež- politiku, brokastu scenārīju, vai dienas plānus, bet vienmēr šajā kompānijā par kaut ko azartiski tiek runāts. Man patīk šī vīra ikrīta rituāls. Es pat pēdējā laikā pieķeru sevi pie vīzijas, ka es, tāpat kā reiz sapņoja viena no manām māsīcām par savu nākotni, sirmā vecumā katrās brīvdienās došos iepirkt uz Rīgas centrāltirgu svaigu pārtiku, vai, piemēram, kā Maestro Pauls iešu katru rītu uz tuvāko konditoreju pirkt siltas tikko ceptas bulciņas savam dzīvesbiedram.
Ļoti izteikti rituāli, cik esmu novērojusi, parasti ir pilsētniekiem, kas dodas ciemos pie saviem radiem uz laukiem. Viens no man mīļiem radiniekiem parasti ciema kukulī ved no Jelgavas svaigi ceptu un ļoti garšīgu Jelgavas maiznieka maizīti, vēl kādu kilogrammu sardeles, ko tur gaida pāris četrkājainie, un lielo Coca Colas pudeli -divkājainajiem. Kad es braucu ar mašīnu uz laukiem, man ļoti patīk apstāties pie viena no tuvākajiem punktiem manām mājām-Jaunjelgavā, lai tur nelielā, bet ar preču dažādību pārbāztajā veikaliņā „Madara”, nopirktu svaigas un ļoti garšīgas žāvētas ribiņas pupiņu vai skābeņu zupai. Ļoti romantisks man likās stāsts par to, kā mana čoinā tante (viņa vienkārši dievina savas sajūsmas izteikšanai lietot vārdu „čoins” ;) ) jaunībā kopā ar savu vīrieti braukuši ar motociklu ciemos pie mammas (manas vecmammas) un stājušies meža vidū, lai iebrauktu kādā neliela meža celiņā, kur pie kādas vientuļas lapenes varētu baudīt divvientulību, „ienašķojot” ko garšīgu un priecājoties par skaisto dabu, esošu attiecīgā gadalaika nokrāsā. Forši! ':))
Zinu kādu biologu kompāniju, kas 2 reiz gadā brauc uz dažādiem mežu nostūriem klausītioes pūces, zinu kādu, kas, braucot uz mājām no darba, mašīnā parasti klausās Depeche Mode un dzer Colu, kādu, kurš mājupceļā bieži iebrauc pa ceļam esošajā pēdējā degvielas uzpildes stacijā, lai nopirktu siltu kafiju, kādu, kurš, ejot pēc tusa no Vecrīgas klubiem, notiesā pa ceļam Mc Donaldā pirktu varenlielu burgeru, kādu, kurš pēc draugu viesībām otrajā rītā, tik vien kā pidžammai pa virsu uzvelkot kādu virsdrēbi, iet uz tuvāko Rimi pēc Borjomi minerālūdens, kādu, kurš, gaidot ciemos draugus, svētdienās parasti cep plānās pankūkas, kādu, kurš katru gadu pirmo reizi ejot mežazemenēs, pirmās ogas saver uz smilgas, kādu, kurš uz laukiem kā vienu no cienastiem noteikti ved arī doktordesu, kādu, kurš katru rītu, neskatoties uz laika apstākļiem, iet uz jūru peldēties, kādu, kurš katru rītu pa ceļam uz darbu paber vienā un tajā pašā vietā maizes un visādas citādas drupačas pilsētas putniem, kādu, kurš mēdza dāvināt savai sievai katru gadu viņu iepazīšanās dienā (13. aprīlī) zilās vizbulītes...
Mums katram ir savas „fiškas”. Un tas ir baigi forši! Lai arī runā, ka nekam šajā laicīgajā dzīvē nedrīkst pieķerties, iedomājieties, cik grūti mums būtu šeit dzīvot, ja nebūtu to silto emociju un patīkami „murrājošo” sajūtu mūsos, ko mums dod katrs mums tik ļoti mīļš kārtējo reizi atkārtos rituāls. Tā taču ir viena no iespējām mums kļūt laimīgiem, un vai tad tajā nav ielikta lielākā cilvēces eksistēšanas jēga-būt laimīgam?!
