Pēdējā laikā es mācos saskatīt savā dzīvē dažādas likumsakarības, cenšos analizēt notikumus, procesus, kas notiek ar un ap mani. Tas nu galīgi neizpaužas tā, ka nu es kādā kladē rūpīgi iezīmēju 10 savus ikdienas svarīgākos notikumus un vakarā tos rūpīgi analizēju pēc kaut kādas tur zinātniski pētnieciskas metodes, bet savukārt nedēļas beigās zīmēju grafikus, līknes un izdaru secinājumus (krietni pārspīlējot protams). :)) Tas notiek pavisam nepiespiesti un dabiski. Un laikam jau ir tā, tiklīdz tu sāc apzināties kādu faktu, tā arī tas tev nosēžas kaut kur zemapziņā un kļūst turpmāk par tādu kā pavadoni līdzās.
Vispār pie manām šīs dienas pārdomām atved virkne mazu pārdomu, ar ko arī vēlos padalīties. Nu jau kādu laiku vēlējos nopirkt vienu grāmatu: V. Siņeļņikovs „Ceļš uz bagātību jeb kur aprakti dārgumi”, te nu vēlos piebilst, ka šī nu galīgi nav pliekana grāmata ar kaitinošām visiem zināmām pamācībām, piemēram: rūpīgi plāno savus ienākumus un izdevumus, nopērc sarkanu maciņu, neaizdod taču naudu draugiem un iemācies perfekti sastādīt biznesa plānu. Siņeļņikovs rok daudz dziļāk. Un tas dziļais tiek rakts viegli un nepiespiesti. Es varu tikai pievienoties tām atsauksmēm, kas stāsta par to, ka viņa grāmatas spēj dziedēt. Liekas, ka viņš ir tāds kā savējais, kas tev uzsit uz pleca un saka: „Redzi nu, viss taču ir tik vienkārši un forši, par ko tu te īsti „cepies! Atslābsti un baudi dzīvi!” Vispirms „uzgāju” šo grāmatu grāmatnīcā, bet kaut kā tomēr pažēloju naudu, taču tad vienu dienu it kā nejauši (nu es vairs nejaušībām neticu :) ) ieskatoties manis nesen atklātajā www.ibook.lv portālā, atradu šo grāmatu par nežēlīgi pievilcīgu cenu un es protams nelaidu garām iespēju rast savā īpašumā šo iespieddarbu.Skaisti vai ne? Ja jau reiz kaut ko ļoti vēlies, tu to agri vai vēlu arī dabūj. ;) Man tīk ibook.lv koncepcija un vēl man ļoti patīk iepazīties ar jauniem cilvēkiem caur šo portālu- ar grāmatu iepriekšējiem saimniekiem, un gājiens vai brauciens pēc šis grāmatas man kā romantiķei parasti izvēršas par mazu piedzīvojumu.
Nu lūk. Šajā grāmatā kā viens no svarīgiem dārgumiem tiek minēts dzimtene, dzimtās mājas. Un man tas kaut kā ļoti, ļoti šobrīd ir iespiedies apziņā, ka uz to tiešām ir jāskatās kā uz lielu dārgumu, kuru jākopj un jāsaudzē. Vienmēr esmu priecīga par to, ka man ir dota tāda iespēja kā kopt savas lauku mājas. Liels gandarījums par to, ka ir savs zemes stūrītis. Dažreiz spilgti iedomājos Skārletu O`Hāru no „Vējiem līdzi” un klusi pie sevis nodomāju, pat tad, ja man nebūs nekā, man arī paliks mana Tara- mana lauku zeme. Un tajā brīdī, kad kāds pukst par to, ka pasaulē viss ir tik drūmi un bezcerīgi, man gribas ierosināt-klau, varbūt nomazgā savas mājvietas logus un nopļauj beidzot tās nātres, kas aizsedz sauli un neļauj ielauzties saulesstariem tavā dzīvessvietā. Ir jāsāk ar sevi, nav jāmaina pasaule. Ir jārūpējas pirmkārt par sevi, saviem tuvajiem, savu mājvietu, savu apkārtni, saviem kaimiņiem, savu pagastu, pilsētu, valsti un pasaule mainīsies pati.
Un manas domas arvien vairāk apstiprinās praksē. Kādu dienu dzīvojot laukos man no mammas puses tik uzticēts „svarīgs” uzdevums- aizbraukt pie ģimenes paziņas un samalt maisu graudus priekš mājlopiem. Un it kā smieklīgi ikdienišķs lauku process, taču tas man palīdzēja piepildīties ar lielu lepnumu par savu pagastu un saviem cilvēkiem. Jo tad, kad es sniedzu naudu šim parastajam darba cilvēkam, kurš pats ar savām rokām ir izveidojis nelielu maltuvi, var teikt savācis ne no kā, viņš nolamāja mani par to un paziņoja, ka kategoriski neko neņems par nepilnu maisa samalšanu, kā arī piekodināja, lai droši vēl braucu, ja ir vajadzība, reizē apjautājoties par to, kā iet maniem mājiniekiem. Un es zinu, ka reiz arī man būs iespēja palīdzēt šim cilvēkam, neprasot atlīdzību. Un, ja ne viņam, tad kādam citam man ir iespēja palīdzēt jau šodien. Un te man atkal atausa prātā filma „Atmaksāt ar labu”(Pay it forward). Sižets ir tāds :kādu mazu zēnu ierosina kāds skolā uzdots neparasts mājasdarbs – izdomāt veidu, kā praktiski uzlabot pasauli, un īstenot to. Tā Trevoram rodas ģeniāla ideja – ja kāds tev ir izdarījis ko labu, tā vietā, lai ‘atmaksātu ar labu’, izdari labu trim citiem cilvēkiem un lūdz viņus rīkoties tāpat! Un drīz vien tu redzēsi – pasaule kļūs par labāku vietu!
Un dažreiz tas labais darbs, ko kādam esam veikuši, mums pašiem var likties tik tāds mazs nieks, ko mēs spējam sniegt, nesaspringstot un sev neko neatņemot, taču tam otram iespējams tas dotajā mirklī būs lielākais ieguvums, glābējrinķis īstajā brīdī. Un nav vajadzības vērtēt darbu pēc kaut kāda kritērija, teiksim finansiāla ieguldījuma. Svarīgi ir tas, ka mēs to darām no sirds, jo tikai tādam labajam darbam ir nozīme un atdeve gan priekš tā otra cilvēka, gan arī priekš mums pašiem.
Tā nu es esmu noticējusi tam, ka pasauli tomēr var mainīt, mainot sevi. Tāpēc cieši ieprogrammēju sevī šo domu, un zinu, tā visu tālāk darīs pati. "Izceļu" savā apziņā tās lietas, kas man ir svarīgas, un mācos saskatīt īstās ceļa zīmes, lai mans ceļojums noris pa pareizo maršrutu. Un tas viss taču notiek tIk ļoti likumsakarīgi.
