Šorīt dzerot rīta karsto dzērienu, vēroju pa devītā stāva logu, kā ārā daudzi automašīnu īpašnieki sabozušies kasa nost no auto stikliem to, kas palicis pāri no šīs nakts dzēlīgās salnas. Jā, rudens pamazām atkāpjas ziemas priekšā. Un te mēs neko nevaram ietekmēt, toties varam piemēroties. Man ļoti patīk tā doma par to, ka nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Kā reiz šorīt pa radio dzirdēju ar laika apstākļiem saistītu izskaidrojumu tam, kā radās jēdziens „modes upuris”. Un izrādās, ka kaut kad ļoti sen sievietes, stingri „pieturoties” pie modes tendencēm, kā jau kārtīgām dāmām pienākas, esot staigājusās plānās kleitiņās pat tam nepiemērotos laika apstākļos. Nu precīzāk, šajā gadījumā- ir izskrējušas no kādas telpas bez virsdrēbēm ziemā (viņām vien zināma iemesla dēļ) tajā pašā plānajā apģērbā, kā rezultātā paspējušās smagi saaukstēties un atsevišķos gadījumos pat noķert pneimoniju. Tā nu viņas tika apsauktas par modes upurēm.
Dažreiz tiešām mazliet gribās iesmaidīt par to, cik gan bieži mēs absurdi rīkojamies, akli vadoties pēc tur kaut kādām tendencēm, sabiedrības pieņēmumiem, uzskatiem, normām utt. Un vispār jau ir diezgan pagrūti būt individualitātei, kādam mums ir katram jābūt, jo bail pazaudēties, bail atpalikt, bail būt izlecējam, dīvainītim, vai nepieņemtajam. Pārsvarā cilvēki domā un dara, konkrētās situācijās asociējot sevi kā piederīgo kādai kopējai masai nevis kā atsevišķu pašu par sevi pilnīgu individualitāti, būtni, kura ir tieši tāda, kādai viņai jābūt. Bet mēs taču esam unikāli! Katra mūsu dvesele ir unikāla un viņa iziet tieši tādu ceļu, kādu viņai jāiziet savai attīstībai.
Vēl pirms brīža pēc manu gadu kārtējā pieauguma, es ļoti pārdzīvoju par to, ka laiks iet uz priekšu, bet esmu tik maz sasniegusi savā dzīvē. Un tad vēl šīs pārdomas pastiprina mani tuvie cilvēki, piemēram, zvanot dzimšanas dienā un novēlot beidzot satikt savu otro pusīti, tikt pie laba piķa un rast savu ģimeni. Un tad kaut kur sirsniņā sāk atkal urdēt nemiers, liekas nu gan ir jasarauj, jāsaņemās, un vispār kā gan, tu vecā, esi nodzīvojusi līdz tam, ka tev tavā vecumā joprojām nav savas mājas, daudz maz sakarīgas mašīnas, īstā cilvēka blakus, bērnu un suņa ar cilts rakstiem? Un tad tu krīti panikā- ar ko lai(sasodīts!) sāk, un ko gan es daru atkal nepareizi? Un nu sākas cīņa ar vējdzirnavām. Tas ir līdzīgi, kad redzi sapni, par to, ka tev ir jāskrien no kāda prom, vai tu kavē kādu tikšanos, pasākumu, bet nevari izkustēties no vietas, esi iestidzis, tā kā paralizēts un neko nevari mainīt. Tāds savdabīga sajūta līdzīga kā Larsa fon Trīra režisētajās filmās- kaut kāda ieksēja panika un šausmas ar mistisku piegaršu, netaisnības izjūta, kas cīnās ar nepamatotu atsevišķu varoņu mieru. Bet tad man viens gudrs cilvēks pateica šo pašu elementāro patiesību-visas nebūšanas sākas no salīdzināšanas. Un vēl pēc brīža es atkal izlasu kādu rakstu man tik mīļā portālā, kur pieredzējuši cilvēki dalās ar savām pieredzēm un domām. Un arī viņi apgalvo to pašu-nav jāskrien pēc kaut kādiem standartiem. Esi tu pats un dzīvo savu dzīvi, veido savu pieredzi, ieklausies sevī un nesaspringsti tik ļoti uz kaut ko, jo tas nokārtosies tieši tad, kad tam vajadzēs nokārtoties un nonāks tādā gala rezultātā, kādam tam arī ir jāizskatās. Vienvārdusakot-baudi to, kas tev jau ir! Ej cauri savai personīgajai pieredzei un pieņem visu ar mīlestību, ar lielu, nesavtīgu mīlestību.
Es šonakt redzēju drausmīgu murgu-sapņoju par to, ka mani savāc policijas ekipāža un aizved uz kaut kādu mistisku tiesu, kas nav gan gluži tiesa, bet gan tāda kā literātu žūrija. Šai savdabīgajai tiesai-žūrijai man 10 minūšu laikā ir jāuzraksta 2 raksti sevis attaisnošanai par to, kāpēc esmu fiziski pāri nodarījusi kaut kādam tur vīrietim, kuru, jāpiebilst, redzēju pirmo reizi savā mūžā, nerunājot nemaz par to, ka es viņam reiz būtu izdarījusi ko sliktu. Es gan mēģināju steigā uzrakstīt tos rakstus, jo uz mani bija vērsts ārkārtīgi liels spiediens, taču man nekas nesanāca. Nekas nerakstījās. Un es gluži kā Misters Bīns sāku krist panikā un kaut ko švīkāju un švīkāju... Līdz laiks beidzās... Un man nekā nebija. Un tad es teicu, ka sevis attaisnošanai vēlos runāt. Es sniedzos pēc mikrafona, domāju, kā lai iesāk runu, līdz pie sevis nospriedu: „Viss pietiek!Nu gan man ir jāmostās! Kāpēc man te vispār sevi jāataisno par to, ko es neesmu izdarījusi.” Un es pamodos... Lūk! Varbūt dažreiz arī dzīvē mums nevajag cīnīties ar kaut kādām mākslīgi radītām situācijām, bet ir vienkārši japamostas un jāparaugās uz to visu no malas ar "svaigu" skatu.
Mums ir jābūt savam raksturam, savam viedoklim, saviem plusiem, saviem mīnusiem, savām dīvainībām, savām priekšrocībām, saviem uzskatiem, savai pieredzei, savām „utīm”, savām „fiškām”, saviem... Mēs taču katrs esam tik ļoti unikāls. Būtu liels grēks spuroties pret savu būtību, pret kaut ko Augstāku, kas mūs ir radījis tieši tādus, kādiem mums jābūt. Un būtu taču tik neinteresanti un bezjēdzīgi dzīvot, ja mēs visi būtu vienādi. Vai ne? ;)
