Šis notikums varētu būt ļoti piemērots stāstam, ko stāstīt savai mazmeitiņai, kad, jau būdama sirmā vecumā, es liktu viņu gulēt.
„Omīt, izstāsti man kādu pasaku!”
„Protams, mazmeitiņ! Kādu tu gribi!” Un tad es sāktu piedāvāt visu klasisko repertuāru no Brāļu Grimmu vai H.K. Andersona pasakām.
„Ai, nē, ome, tas taču ir garlaicīgi! Es negribu tādu pasaku.”
„Labi, ja nevēlies šādu pasaku, varu piedāvāt kaut ko, nežēlīgi romantisku ar asiņainu piegaršu.” Un es, berzēdama plaukstas no vecā skapja izvilktu noputējušu Stefanijas Meieres „Krēsla” grāmatu.
„Ome! Mēs taču jau pirms mēneša izgājām cauri visām Krēslas daļām!”
„Ak jā, pareizi!” Es nosauktu sevi par veco galvu un apjukusi apsēstos vecā šūpuļkrēslā, pavirši tīrīdama savā priekšautā aizsvīdušos briļļu stikliņus.
„Labāk izstāsti kaut ko no dzīves!Piemēram, kā jūs iepzināties ar opapu!”
„O! Kā es iepazinos ar opapu!?”
„Jā, kā jūs iepazināties?”
„Nu.. Es viņu atradu mežā.”
„Mežā, super! Ome, nu pastāsti, lūdzu!” Man būtu tikpat neatlaidīga un romantiska mazmeitiņa kā es.
„Nu labi klausies...” Satumsis rudens vakars, no virtuves pasprucis, manās nāsīs iešmauktu skurbinošs kanēļa smaržas garainis, pie kura rašanās būtu vainīga pirms neilga laika lauku plīts cepeškrāsnī ceptā ābolkūka, pūkains balts kaķis ar asarojošām acīm ierāptos man klēpī, es viņu samīļotu, paņemtu rokās savu zeķes adīklīti, tautiskos rakstos izrakstītu, un turpinātu stāstīt.
„.. tā bija kāda saulaina tālā 2010 gada atvasaras oktobra diena. No kokiem lēni un nepiespiesti pa vienai krita krāsainās lapas. Kādā lauku mājas pagalmā kā tāda Pelnnrušķīte čakli rosījās kāda pēc skata skaistajai Bellai līdzīga jauna dāma..”
„Nu Ome!”
„He, he! Nu labi, labi! Tātad, šajā pasakaini saulainajā dienā es čakli rosījos pa savas lauku mājas pagalmu un neviltoti priecājos par skaisto atvasaru. Vēl tagad ļoti spilgti atceros, to sajūtu, kas mani bija iekšēji pārņēmusi. Un tā bija neizsakāmi viegla un fanatastiska sajūta. Absalūta harmonija un pārliecība par to, ka viss labais man vēl priekšā. Toreiz pēc kāda ļoti skumīga notikuma, biju apņēmusies baudīt katru savu dzīves mirkli. Un tajā dienā es viennozīmīgi biju šeit un tagad! Un tā ir brīnumjauka sajūta! Ak, kaut jel tu, mazmeitiņ, mācētu arī sevī izaudzēt šo sajūtu, kad būsi liela, jo tagad jau tevī tā vēl ir. Bet atgriežoties pie stāstītā... Kur es paliku, ak jā. Tā nu es šiverējos pa to mājas pagalmu, darot rudens darbus, līdz kāds no tuviniekiem palūdza man aizbraukt uz veikalu pēc maizes. Un lūk-tas arī bija mana likteņa pavērsiena punkts. Man pat prātā nenāca, ka es tajā dienā tur satikšu to cilvēku, ko es satiku un -nonākšu tur, kur es nonācu..."
„Nu, vecmāmiņ, stāsti taču!”
„Nu tātad... Es devos pēc tās maizes. Piebraucu pie mūsu pagasta vienīgā veikala, nepamatoti uzdārdzinātā strapcitu, izrausos ārā no mašīnas un raitā solī jau gāju uz veikala durvju pusi, kad pēkšņi kāds no veikala stāvvietas mani uzrunāja man tik mīļā iesaukā, ko zina tikai daži manis tuvākie cilvēki. Es apstājos un apstulbusi raudzījos uz uzrunātāja pusi. Un... Man pretī raudzījās neliela kompānija svešinieku, starp kuriem bija arī mans paziņa, ko nudien (es atkārtošos) nekad mūžā nedomāju sastapt pie sava pagasta veikala. Tas bija kādas manas draudzenes dzīvespriecīgais vīrs no Latgales puses. Izrādījās, ka viņš, būdams pilnasinīgs biologs pēc profesijas, atbraucis kopā ar saviem draugiem (arī biologiem, starp tiem šķiet bija arī viens ģeogrāfs) uz mūsu Sēlijas mežiem pūces klausīties."
„Ko, ko darīt? Pūces klausīties?”
„Nu ja, klausīties pūces. Tas viņiem bija tāds kā kopējs atpūšanās rituāls, vaļasprieks, braukt 2 reizes gadā uz dažādām vietām Latvijā un ārpus tās dziļi mežos meklēt pūces, noteikt to sugu, utt., bet pēcāk nakšņot teltīs pie ugunskura. Jāpiezīmē, ka šie trakie veči to darīja parasti vai nu agrā pavasarī vai vēlā rudenī, kad ir intensīvākais pūču aktivitātes laiks.
Tā nu es vārds pa vārdam runājos ar jautro kompāniju, līdz viņi nonāca līdz priekšlikumam, ka man jābrauc viņiem līdzi, jo tur mežā teltī kāds jauks puisis palicis ugunskuru uzmanīt. Un tā kā sarunas laikā tika noskaidrots mans brīvās meitenes statuss, man nu jābrauc pie viņa iepazīties. Iespējams tas esot mans liktenis, un es to nedrīkstu laist garām. Un variants, kā teica mans paziņa, strapcitu,neesot nemaz tik slikts. „Kā tad, labs variants,” es toreiz pie sevis nodomāju. „Biologs taču. Kas gan tur varētu būt labs.” Lai gan, zini, doma par šo pasākumu likās vilinoša-starp zeltītiem kokiem mežā uzslieta telts, ugunskurs, zvaigznes, pūces un tas viss tieši tur, kur manas mīļākās sēņu vietas, dziļos, gandrīz neskartos mežos. Ehhh! Man kā romantiķei, mežziņa meitai! Pilnīgi viss vēderā sagriezās. Un tomēr, tu jau mani zini, tik ātri vilinājumam nepadevos. Atstājot sev un nesen sastaptajai kompānijai intrigu, devos mājās.”
„Ta nu gan, romantiķes kundze!”
„Kuš! Nesteidzies! Ja jau kaut kam ir lemts notikt, tad tas arī notiek. Un par šo patiesību es pārliecinājos tajā pašā dienā, kad pēc kāda laika mani mājās uzmeklēja šī pati kompānija un atveda ciema kukulī gardu torti no tā paša liktenīgā veikala. Kā jau mēs ar tevi zinām- pret saldumiem esmu bezspēcīga. Pēc nelielas pasēdēšanas manās mājās un sarunām, es oficiāli tiku iecelta par Pūču mūzu, man tika atstāta karte un stingri piekodināts, ka nu gan man tur jābūt tikos un tikos noteiktajā vietā, un atteikums kategoriski netiek pieņemts. Tā nu es kādu brīdi sēdēju un domāju. Līdz izlēmu klausīt sirdsbalsij. Braukšu! Lai būtu interesantāk, uzaicināju līdzi savu draudzeni, kuras reakcija uz šo aicinājumu bija negaidīti laba:„ Uz kurieni mēs braucam? Klausīties pūces???? Ar ko, ko vienā kompānijā? Uz kādiem mežiem? ... Nu labi, braucam!” He, he! Es jutu caur telefonu otrā pusē neviltotu avantūres smaidu līdz ausīm.”
„Un tālāk, vecmāmiņ?”
„Nu neko. Aizbraucām. Vakars patiešām bija jauks. Viss kā pēc pasūtījuma: mežs, ugunskurs,zvaigznes, „Vilku” dziesmas fonā (Ai, Tu jau nezini, bija reiz tāda vīru kopa „Vilki”, kas dziedāja burvīgas patriotiskas latviešu karavīru dziemas), tēja, kas vārīta uz ugunskura liesmām, jautri stāsti, ieinteresēti skatieni, pats gājiens pūces meklējumos, ko mēs pēc ilgiem meklējumiem arī atradām. Un jā... Tur nu arī bija tas mans liktenīgais vīrietis... Ak! Es pirms tam pat nesapņoju, ka kaut kas tik labs ir atrodams nevien mūsu mežos, bet vispār dzīvē...”
Un es stāstītu un stāstītu, par viņu, par viņa draugiem, par kādu pušķi, par sarunām un par to, cik ļoti biju nosalusi ārēji, bet iekšēju jutos neaprakstāmi silti, līdz attaptos, ka nu jau kādu laiku savu stāstu stāstu tikai pati sev, jo ne tikai mazmeitiņa, bet arī baltais runcis jau gulētu saldā miegā. Es pabeigtu adīšanu, noguldītu minkānu blakus saldi guļošai mazmeitai. Tad es aizšļūkātu uz savu istabu, noceltu kartona, arī apputējušu, kasti ar manām „mīļlietiņām”, izņemetu kartes ar iezīmēto ceļu uz to liktenīgo vietu un stilīgāko, sirsnīgāko reizē izkaltētu pušķi no priežu zariem un smilgām, pareizāk sakot, to, kas no tā vēl palicis pāri, un tad es ieelpotu no jauna šo sajūtu- šeit un tagad.
O jā, šis būtu lielisks stāsts, ko stāstīt mazmeitiņai. Taču dažkārt šajā dzīvē ne viss notiek tā, kā mums gribētos. Dažkārt mums jāuzraksta pašiem savs turpinājums kādam nepabeigtam stāstam, bet dažkārt vienkārši jāļaujas jauniem. Jo, diemžēl, nekas jau nav noturams uz šīs zemes, arī tā sajūta -man vēl viss priekšā. ;)
