Zigfrīda (vārds mainīts) ir govs, kas dzīvojas Sunākstē kādas lauku mājas kūtī. Viņa ir ļoti dārga govs! Patiesībā viņas vārds ir Kalla, taču pēc tam, kad viņas tagadējā saimniece viņu pagājušajā ziemā izvilka no drošas nāves, proti nopirka par ne mazu naudu no viņas iepriekšējās saimnieces (Zigfrīdas), kas šo nabaga lopiņu turēja nežēlīgos apstākļos un bija nolaidusi līdz kritiskai situācijai, un ieguldīja vēl apmēram tik pat lielu summu viņas ārstēšanā, stimulam būt pateicīgai un neaizmirst savu iepriekšējo dzīvi, govs tika pārdēvēta par Zigfrīdu. Tā nu lūk sanāca, ka saistībā ap šo mājlopu vijas lugas cienīgs sižets, ko piedzīvojām kādā no rudens brīvdienām. Un sākās viss tā...
Lietains sestdienas rīts. Esam ceļā no Rīgas uz laukiem. Mana foršā, enerģiskā un dzīvespriecīgā Rīgas radiniece izlēma, ka vedīs pie tantes uz laukiem testēt savu jauno džeku, ar kuru, tikai nesen iepazinās (ar interneta palīdzību starpcitu). Vispār cepuri nost viņai! Iepriekšējās reizēs, kad pie manas mammas tika atvesti uz iesvētībām viņas vīrieši, tie vienmēr atstāja aiz sevis kaut ko paliekošu-viens mums izzāģēja ābeļdārzu, viens palīdzēja norakt karupeļus, cits saskaldīja malku. Un tomēr, pildot tantes- „Skaidrās acs” pienākumus, tā īsti neviens netika atzīts par pilnīgi gana cienīgu radinieces laimei. Kas zina, varbūt šis būs izņēmums? Kaut gan... Varbūt tomēr nē. :))
Tā nu mēs īsi pirms pusdienlaika ieradāmies galapunktā. Kā jau ciemošanās reizēs pienākas, atlikusī dienas daļa tika atvēlēta jaukai, mierīgai pasēdēšanai pie galda, pirts kurināšanai un visādi citādi patīkamu nodarbju kultivēšanai. Būdama mediķe, radiniece apjautājās, kā tad iet brūnaļai, uz ko mamma atbildēja, ka viss jau esot labi un pat ļoti, tik vien kā aizlaistos nepieklājīgi garos nagus pakaļkājām neesot kas apgriež. Un neesot jau vispār ar ko, redzies, nevarot piemērotas šķēres atrast. Izrādās interneta puisis gana apķērīgs un tehniskas dabas cilvēks- viņam mašīnā esot līdzi paķēries fleksis. Pirmā doma-vājprāts! Tad pēc stundas garas diskusijas tika pasludināts verdikts-jāglābj govs! Operācija „Zigfrīda” varēja sākties.
Operācija iesākās sešu cilvēku sastāvā : brālis, tērpies garā kūts halātā ar atlocītām piedurknēm, centās fiksēt govs kāju, es rūpējos par pietiekamu apgaismojumu, operējot ar gaismas prožektoru, mamma mierināja un glaudīja Zigfrīdas galvu, radiniece, iejutusies lauku veterinārārstes lomā, taisīja govs cienīgu vēdera masāžu, viņas izredzētais, ģērbies darba puskombinzonā un ielīdis divreiz lielākos cauros gumijas zābakos, kas tika izvilkti no nelietderīgu lietu kambarīša, darīja visatbildīgāko darbu-darbojās ar fleksi. Kā sestā tika pieaicināta kaimiņiene ar veterinārārsta izglītību, kas novērtējot situāciju un aizbildinoties, ka viņai neizsakāmi neatliekamas darīšanas, nelietīgi dezertēja. Skaņa griezīga, smaka neizsakāmi reti riebīga, gaisotne uzvilkta: „Ka tik nenogriež par daudz..!” Ai, ai, ka tik neiegriež!” „Kāpēc tik ilgi griežās nost?” „Nu kāpēc Tu nepareizi spīdini!?” „Aizvāc tak to roku!” „Ev, turi taču ciešāk to kāju!”
Lai nu kā, galu galā rezultāts bija pārsteidzošs. Govs mierīgi gremojot, tikai ik pa brīdim cilājot kājas, ļāva mums veiksmīgi paveikt iecerēto. Bija gan sarežģījums, proti, zāģējot vienu nagu salūza flekša ripa, taču tehniskās dabas vīrietim bija ko nomainīt vietā. Un operācija „Zigfrīda” tiešām beidzās veiksmīgi. Govs tika pie skaista pedikīra bez fiziskām un morālām traumām, kas arī bija mūsu galvenā misija. Mums savukārt pēc pirts galdā tika uzcelta paštaisīta ābolu brāga. Nekad nedomāju, ka šim dzērienam tik neizsakāmi laba garša ar optimistisku un enerģisku pēcgaršu! Jā, bet tas jau atkal ir cits, citas lugas cienīgs sižets... :)
