Adventes laiks, tuvojas Ziemassvētki, Jaunais gads... Bet te pavisam neliela ieskice no pagājušā gada sagaidīšanas.
Nezinu kapēc, bet šķiet, ka šis omulīgais večuks ar tik ļoti Ēvalda Valteram līdzīgām uzacīm mani sevī iemīlināja uz mūžiem. Viņā ir kaut kas tāds! Tāds..., ko tā īsti nemāku aprakstīt vārdiem, tas vīrs ir vienkārši jāredz. Un man bija tā laime viņu redzēt...
Jaunais gads tika sagaidīts bezgala „daudzsološi”. Vecā gada pēdējā un jaunā gada pirmās dienas tika bezjēdzīgi „nosistas” sēžot sveču gaismā vienā no daudzajām laukos ieputinātajām, bez elektrības palikušajām lauku sētām visai ecīgi noskaņotā kompānijā. Pirms izlādējas telefons Vecgada vakarā paspēju saņemt pāris ar laimīgiem novēlējumiem pārpildītas īsziņas, kā arī uzzvanīt vēl reizīti „Latvenergo” automātiskajam atbildētājam, lai kārtējo reizi pārliecinātos, ka visticamāk operatori, kuri ir joprojām aizņemti, tur nemaz neatrodas, bet gan jau kaut kur (ne sveču gaismā!!!) jau korķē vaļā šampanieti un uzsauc tostus par gaismas stara ātrumu un maiņstrāvas ierīču spēku. Ko nu par to. Runā, ka ar tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā sagaidīsi Jauno gadu, to arī pavadīsi. Bail pat iedomāties, ka nu man tagad veselas 365 dienas nāksies skaitīties uz kaimiņienes (kura iemaldījās pie mums mājās labu brīdi pirms pusnakts) neizsakāmi „fotogēniskajiem” sejas vaibstiem, kas pauž to, cik smaga vakardiena viņai bijusi, cilājot „Optima” divlitrīgās pudelēs piepildīto brīnumu, ko daži sauc arī par alu; un, kuras vārdu krājumu apkopojot, varēt izdot diezgan paprāva biezuma lamuvārdu grāmatu, kas varētu saukties „Kaimiņienes Ņinas komunikatīvā caureja” (pirmais sējums). Vārdu sakot, 2011. gads iesākās visai dranķīgi, un pienāca arī tā diena, kad visai īgnā noskaņojumā vajadzēja doties tur, kur vismaz ir gaisma-uz lielpilsētu. Tad es viņu arī ieraudzīju- vilcienā, braucot uz Rīgu.
Brīdī, kad Lielvārdes stacijā atvērās vilciena vagona durvis un pa tām iemutuļoja kāda čalojoša ģimene,viens otru balstot, daudzu pasažieru acu skati pievērsās kādam omulīgi smaidošam vīrelim šajā kompānijā, kuru stutēja, kā pēc sarunas varēja noprast, viņa meita uz mazdēls. Šķiet, ka vīrs bija tā manāmi „paņēmis uz krūts”. „Emm..visiem,” vīrs pāris reizes nočāpstināja starpā un nedaudz gārdzošā balsī dedzīgi turpināja, „visiem laimīgu Jauno gadu!” Es skatījos un priecājos, nudien, tā kā būtu atceļojos no pagātnes, nupat, nupat izlāčojis no kāda V.Lāča romāniem: kunga vecums varētu grozīties ap 70 gadu slieksni, galvā viņam bija uzmaukta pelēka ausaine,iz kuras vietām rēgojās kāda sirma matu šķipsna, mugurā uzģērbts solīds siltināts trencis gaiši brūnā krāsā, ko viduklī apņēma tumša josta, uzvalka bikses, ziemas ādas puszābaciņi, līdz neprātam pievilcīgas iesirmas uzacis, gruntīgs deguns, valdzinošas tumši brūnas labsirdīgas acis un ļoti pozitīva sejas izteiksme, kurā ik pa brīdim viena otru aši nomainīja kāda amizanta grimmase.
Šī baudkārā apmierinātība ar dzīvi mani vienkārši fascinēja! Likās, ka opaps būtu tikko apmeklējis kādu erotisko masāžu salonu. Viņš, ērti atlaidies krēslā, ik pa brīdim izsteiksmīgi nočāpstinājās un izdvesa skaļi kaut ko līdzīgu šim, manām fonētsikajām prasmēm atdarināšanai nespējīgu : „Uf-fp!! Mmm-mpca,pca!” un dažādos līmeņos uzrāva uz augšu savas pievilcīgās iesirmās uzacis, kas viennozīmīgi liecināja, ka viņam patreiz ir neizsakāmi labi. Blakus sēdošais tantuks, šķiet viņa dzīves biedre, tikpat omulīgi iesmaidīja viņam pretī un iegrima tālāk saldā snaudienā.
„Mēs braucam no jubilejas,” vilciena konduktorei smaidot bravūrīgi attaisnojās vīreļa meita, kas sēdēja pretējā rindā kopā ar savu padsmitgadīgo dēlu un ar vienu aci pieskatīja abus vecākus.
„Nu ja taču! Malači!” laipnā konduktore dzīvespriecīgi noteica un piemiedza viņai ar aci, ka viss taču kārtībā.
O jā! Varēja manīt- arī šo dāmu izteiksmīgās uzacis nav atstājušas vienaldzīgu. Ak!
