Šis vīrs dzīvo kādā samērā nomaļā pagastā Sēlijas novadā sarkanā divstāvu koka mājā ar ziliem logu rāmjiem. Pēc profesijas un savas sūtības viņš ir mehāniķis un vienkārši labs ģimenes cilvēks, kurš ļoti mīl savu sievu, dažkārt, maigi izsakoties, viņai pārlieku daudz izdabājot. Taču viņu var saprast, jo no temperementīgās krievu tautības dāmas Zinaīdas, kūsāt kūsā pilnkrāsu emocijas, sevišķi pēc jaukām pēcpusdienām, kas pavadītas, malkojot grādīgu dziru skaļā vai netik skaļā kompānijā.
Pie tā, ka kāds pēc jautras pasēdēšanas ir spiests doties mājās piespiedu kārtā ātrāk nekā to līdz šim bija ieplānojies, jo mehāniķa sievai ir izlicies, ka viesis ir, piemēram, sācis pārāk necienīgi par viņu izrunāties vai pārāk skaļi lamāties, visi ir jau pieraduši un samierinājušies. Pat tad, kad sarkanā, ar baltiem ripulīšiem izzīmētā, vietām nedaudz saburzītā un aplietā halātiņā tērpusies drukna auguma kundze ar galvā apsietu tumši zilu rakstainu lakatu,vēl no citiem laikiem noglabātu, nu kura izpsurdz kāda diezgan sirma un pēc struktūras salmaina matu cirta, iešļūkājusi savās nepārāk tīrās galašās, pēkšņi, it kā iemiesojam sevī ļaunu fantastikas filmas varoni, no visa spēka gāž ar dūrē savilktu roku pa dārza galdiņu, kas tikai laimīgas sagadīšanās kārtā uzreiz nesašķīst, un apgalvo, ka visi kompānijā esošie, izņemot viņu un viņas vīru, ko gan viņa nepasaka, bet liek saprast ar atsevišķiem neverbālās valodas žestiem, ir galīgākie ķēmi un vientieši, un ko (pie jodiem!) viņi vispār te dara, atradīsies kāds miera mika no kompānijas, kas Zinaīdu mierinās ar šiem pašiem paredzamajiem vārdiem: „Tix, tix, Zinačka, būs jau labi!” Un mēgina aizvirzīt viņas domas, izsakot ģeniālu ideju: „Derētu tā kā aizlaist uz veikalu pēc vēl viena!”
Bet šis stāsts jau nav par viņiem. Par šo jauko vīru, kas allaž gan vasarā, gan ziemā nēsā siltu nobružātu apses mizas krāsas auduma naģeni, remontē vecu traktortehniku un braukā ar kur tur gada Ņivu. Šis stāsts nav par Zinaīdas jaunības gadiem, par to, cik gaužām savādāka un mazāk degredēta dzīve vinai bija pirms tam, kad satika savu pirmo vīru no trim. Vienkārši ir tā sagadījies, ka šis kolorītais pāris dzīvo tajā pašā pagastā, kur reiz nonācu es, pirms tam nemaz nenojaušot, cik dažādos rakursos ir skatāma šī vienreizējā pasaule...
