Sveiki esmu Mairodze! Nu tā vismaz es esmu nolēmusi sevi šeit dēvēt. Šai iesaukai ir savs stāsts, kā jau it visam mums apkārt, bet nejau par to šoreiz ir šis stāsts. :)
Reiz kādā jaukā saulainā pavasara dienā mēs ar radiem braucām caur Kuces silu (ir tāds meža posms Jaunjelgavas novadā starp Daudzevas un Sunākstes pagastu), un es viņiem stāstīju, ka labu laiku atpakaļ caur šiem mežiem vijās šaursliežu dzelzceļš (Viesīte-Daudzeva), pa kuru raiti vairākus gadu desmitus kursēja Viesītes mazbānītis. Un reiz šo mazbānīti diezgan nekaunīgi šajos pašos mežos aplaupīja Kaupēns. Un lai arī es piekrītu Mārai Zālītei par to, ka šī persona, viņa radītais tēls, dažkārt latviešu sabiedrībā tiek krietni glorificēts un romantizēts, man tomēr patika manas māsīcas doma, tas kā viņa uztvēra šo manu stāstījumu. Un viņa teica apmēram tā: „Cik forši! Forši, ka ir tāds stāsts. Jo tieši tas ir tas, kas piešķir cilvēkiem, vietām, lietām un visam citam nozīmi un jēgu. Stāsts!”
Un ziniet, jā! Tas ir forši! Man arvien vairāk patīk apzināties to, ka šobrīd arī es veidoju savu stāstu. Un, ja stāstam nav interesanta satura, kompozīcijas, kulminācijas, nianses, dažādu izteiksmīgu raksturu, pavērsienu, nedaudz humora, arī nostaļģijas un skumju, tas nav interesants, ir pliekans, garlaicīgs varbūt pat bezjēdzīgs, kam vēl bez manis pašas, un vai pat man pašai tas tāds ir vajadzīgs? (es gan nu galīgi šobrīd necenšos attaisnot Kaupēnu un minēt viņu kā labāko piemēru, lai gan jāatdzīst, viņa stāsts bija skaļš un mūsu atmiņā paliekošs) Vienkārši kopš atsevišķiem ne tik priecīgiem notikumiem manā dzīvē es ļoti augsti novērtēju to, ka arī man ir šī iespēja „rakstīt” savu stāstu, un vēl es ļoti cenšos to darīt šeit un tagad, jo kas zina, ja nu tukšās lapas, kuras man ir atvēlētas, beigsies neparedzēti ātri, bet es tā arī nebūšu uzrakstījusi neko gana atcerēšanās vērtu un paliekošu...
Šis mans lielais stāsts sastāv no daudziem, daudziem maziem. Kāds no tiem ir nedaudz amizants, kāds skaists, kāds vienkāršs, kāds apburošs, kāds smieklīgs, kāds apsurds, kāds priecīgs, kāds ne tik priecīgs, kāds garšīgs, kāds izzinošs... O jā! To ir daudz un tie ir dažādi. Un varbūt kāds no tiem noder arī Tev Tava lielā stāsta, vai mazo radīšanai. Un es zinu-arī Tev tādu ir daudz. Un, ja šķiet, ka to tomēr par maz, ķeries Tu pats beidzot pie to rakstīšanas, negaidi, kad kāds tos uzrakstīs Tavā vietā. ;)
